Laiks no tevis neko negrib. Grib cilvēki. Zemgale – bezgalīgi lauki, upe, pārceltuve, vecsaimniecības un sena kapsēta, kuru pieskata tikpat sena dzimta – pārcēlāji, kuru ziņā ir savienot abus Laika upes krastus. Kurš varēja iedomāties, ka Dziļciema vecākās iedzīvotājas Vescīļu Marijas bēres un no Rīgas atbraukušās testamenta izpildītājas Vitas Ābeles kritiens no pārceltuves plosta tieši Dziļupes Melnajā akacī aizsāks biedējošu notikumu virkni? Marijas izcelsme slēpj smagu dzimtas pāridarījumu, viņas sūrais mūžs bijis nožēlas pilns par savulaik pamestajiem deviņiem bērniem. Juristei Vitai Ābelei tie jāatrod un jāsapulcina zem Vec-Sīļu jumta. Taču kāds ļoti nevēlas, lai tas notiek... Varenākās vecsaimniecības mantiniece uzsāk teroru, Vitas tikko iegādātajā mājā spokojas, pagasta priekšsēdis sapinies viltīgās zeltraces – sekretāres Silvijas tīklos, pēc 30 gadiem atgriežas bez vēsts pazudušie... Sīļu kapsēta vērīgam meklētājam atklāj senaizmirstu noslēpumu un pat noziegumu pēdas. Bet Dziļupe tikmēr saved kopā Upes puisi un Upes meitu... Kur mājo dvēseles? Varbūt tās paliek tepat, kopā ar visiem? Taču tās redz tikai tie, kas spēj runāt ar vēju, uguni, ūdeni un akmeni.
